Leģendārais diriģents vēlas pierādīt Latvijai, ka klasiskā mūzika nevar būt garlaicīga!

Eiropas skatuves zvaigzne, ceturtās paaudzes nīderlandiešu diriģents, vijolnieks un komponists Gvido Dīterens (Guido Dieteren), pazīstams kā The Maestro, kura koncertdarbība ilgst jau 25 gadus, nepiekrīt vairāku Latvijas klasiskās mūzikas aizstāvju uzskatiem par to, kādai jābūt īstai klasikai. Pusotru mēnesi pirms uzstāšanās Rīgā viņš iesaistījies neklātienes diskusijā ar pazīstamiem Latvijas mūziķiem un mūzikas kritiķiem.

03.11.2026.
Maestro ir pārliecināts: klasiskā mūzika nedrīkst kļūt par slēgtu klubu izredzētajiem, un skatītāju smaidi, humors, aplausi un patiess prieks nebūt neliecina par sliktu muzikālo gaumi.
20. decembrī Rīgas Xiaomi Arēnā Gvido Dīterens kopā ar savu slaveno The European Pop Orchestra piedāvās grandiozu Ziemassvētku šovu, kurā klasiskā mūzika savīsies ar popmūzikas un rokmūzikas hitiem, teatrāliem efektiem un muzikālu humoru.
Taču vēl pirms tikšanās ar Latvijas publiku diriģents nolēmis pievērsties jautājumam, kas jau daudzus gadus izraisa diskusijas Latvijas mūzikas pasaulē: vai klasiskajai mūzikai jāpaliek tikai nopietnai akadēmiskai mākslai, vai arī tai ir tiesības izklaidēt, pārsteigt un dāvāt cilvēkiem prieku?

«Vispirms mēs kalpojam mūzikai, tad publikai un tikai pēc tam paši sev»

«Daudzu klasiskās mūzikas izpildītāju ego mēdz būt pārāk liels. Nekad nedrīkst aizmirst trīs lietas: vispirms mēs kalpojam mūzikai, tad savai publikai un tikai pēc tam — paši sev,» saka Gvido Dīterens.
Šajos vārdos ietverta viņa radošās darbības filozofija. Maestro ir pārliecināts, ka mākslinieks nedrīkst raudzīties uz publiku no augšas, bet skatītājam nav obligāti jābūt konservatorijas izglītībai, lai baudītu mūziku.
Tieši tāpēc viņš radīja savu muzikālo pasauli — The European Pop Orchestra, kur klasiskais simfoniskais orķestris apvienojas ar popmūzikas un rokmūzikas grupu, operas vokālu, teātra elementiem un negaidītiem muzikāliem jokiem.
Diriģenta ieskatā mūzikai cilvēki ir jāvieno, nevis jādala tajos, kuriem it kā piemīt laba gaume, un tajos, kuri dod priekšroku pieejamākām mūzikas formām.

Latvijas kritiķi pret populāro klasiku?

Diskusija par klasiskās mūzikas robežām Latvijā norisinās visai karsti. Latvijas Radio 3 raidījumā «Bolero» pazīstamais latviešu muzikologs, profesors Jānis Torgāns, kritizējot atsevišķus populārus klasisko skaņdarbu aranžējumus, runāja par vēršanos pie «publikas zemākajiem instinktiem». Kā negatīvu piemēru viņš minēja slavenā franču pianista Ričarda Klaidermana daiļradi.
Vienlaikus profesors atzina, ka profesionāli veidoti aranžējumi var padarīt mūziku pieejamāku plašākai auditorijai.
Gvido Dīterens pilnībā piekrīt profesoram Torgānam, ka jebkuram muzikālam aranžējumam jāsaglabā skaņdarba sākotnējā jēga un būtība. Taču viņš uzskata, ka ir bīstami vērtēt skatītāja gaumi un muzikālās izvēles tikai tāpēc, ka viņam patīk populāras melodijas.
Kāpēc cilvēkam būtu jāattaisnojas par to, ka kāda mūzika viņā izraisa spēcīgas emocijas? Iespējams, tieši pazīstams skaņdarbs kļūs par viņa pirmo īsto sastapšanos ar klasiku.
Ričarda Klaidermana klausītājs ar laiku var ieinteresēties par sarežģītāku klaviermūziku. Taču vispirms ir jāmodina interese.
Maestro ir pārliecināts, ka publikai nav jāpierāda, ka tā ir mūzikas cienīga. Gluži pretēji — tieši mūziķiem ar savu darbu jāpierāda, ka viņi ir skatītāju laika un uzticības vērti.

No Mocarta līdz Avicii: kā radās The European Pop Orchestra

Pats Gvido Dīterens uzauga ģimenē, kur klasiskā mūzika bija ikdienas dzīves daļa. Viņa tēvs, vectēvs un vecvectēvs bija diriģenti.
Šķita, ka viņu gaida tradicionāla akadēmiskā karjera. Tomēr jau studiju laikā Māstrihtas konservatorijā jaunais mūziķis nolēma iet savu ceļu.
Kopā ar bērnības draugu Falko Borsbomu, taustiņinstrumentālistu no populārās mūzikas pasaules, viņš sāka eksperimentēt ar aranžējumiem un jaunu orķestra skanējumu. Tā radās Guido's Orchestra, kas vēlāk pārtapa par The Maestro & The European Pop Orchestra.
«Es vēlējos pats komponēt un aranžēt mūziku, radīt savu muzikālo pasauli ar modernu poporķestri, kur popmūzikas un rokmūzikas grupa apvienota ar klasisko orķestri. Tad iespējams spēlēt visu — no Ennio Morrikones līdz dīdžejam Avicii. Taču vienmēr visaugstākajā muzikālajā līmenī. Pagātnes dižmeistari, piemēram, Mocarts, vienmēr bija novatori. Mocarts pastāvīgi centās paplašināt instrumentu skanējuma iespējas, lai bagātinātu savas mūzikas skaņu paleti. Viņš izmantoja jaunus instrumentus, piemēram, āmuriņklavieres (Hammerklavier) un pilnveidotu klarneti. Ja Mocarts dzīvotu 21. gadsimtā, viņš, iespējams, būtu filmu mūzikas komponists, dīdžejs vai džeza pianists,» skaidro Gvido.
Šodien viņš vienlaikus darbojas kā diriģents, vijolnieks solists, komponists un aranžētājs.
Viņa koncertprogrammās līdzās skan pasaules popmūzikas hiti, filmu mūzika, klasikas šedevri un paša kompozīcijas.
Par pieaugošo interesi par šo formātu liecina arī projekta popularitāte internetā. Ja 2024. gada februārī maestro YouTube kanālam bija 200 tūkstoši abonentu, tad 2026. gadā saskaņā ar mākslinieka publicētajiem datiem LinkedIn auditorija pārsniedza 534 tūkstošus sekotāju, bet kopējais skatījumu skaits sasniedza 275 miljonus. Tādējādi sekotāju skaits pieauga vairāk nekā 2,5 reizes. Kopumā maestro sociālajos tīklos ir 2,1 miljons sekotāju.

Gidons Krēmers un jautājums par klasikas komercializāciju

Vēl viens pazīstams mūziķis, kura nostāja skar šo diskusiju, ir izcilais Latvijas vijolnieks Gidons Krēmers.
Intervijā laikrakstam Diena viņš kritiski izteicās par Andrē Rjē un Ričarda Klaidermana daiļradi, lietojot apzīmējumu «klasikas lietotāji».
Runa galvenokārt bija par klasiskās mūzikas komercializāciju un situāciju, kad popularitāti sāk uzskatīt par galveno mākslinieciskās vērtības kritēriju.
Vienlaikus pats Krēmers vairākkārt pievērsies muzikālam humoram un teatralizētiem koncertuzvedumiem. Tāpēc viņa nostāju nevar uzskatīt par izklaides elementu noliegumu kā tādu.
Gvido Dīterens norāda, ka «dziļi ciena Krēmera augstos profesionālos standartus, patiesi mīl viņa daiļradi un apbrīno viņu kā izcilu mūziķi». Maestro arī atzīst jautājuma par aranžējumu kvalitāti pamatotību. Viņaprāt, popularitāte pati par sevi vēl neliecina par augstu māksliniecisko izpildījuma līmeni.
Kvalitāti nosaka tas, cik profesionāli sadarbojas orķestris un popgrupa, kā veidots skanējums un cik organiski atklājas solistu balsis.
Tomēr maestro kategoriski nepiekrīt tam, ka klausītāju patiesās emocijas būtu jāuzskata par lētu skatuves efektu rezultātu.
Ja pazīstama melodija cilvēkam atgādina kādu svarīgu dzīves notikumu, izraisa prieku vai asaras, vai šādu pārdzīvojumu var saukt par neīstu?

«Mūziķi domāja, ka esmu sajucis prātā!»

Atsevišķs diskusijas temats ir diriģenta uzvedība uz skatuves. Pazīstamais Latvijas diriģents Normunds Šnē vairākkārt uzsvēris, ka diriģenta galvenais uzdevums ir palīdzēt orķestrim spēlēt, nevis demonstrēt publikai savu personību.
Gvido Dīterens piekrīt šai profesionālajai nostājai, taču uzskata, ka tā nekādā ziņā neizslēdz dzīvu saziņu ar zāli, humoru un teātra elementus. «Normunda Šnē uzskats par diriģenta lomu — palīdzēt orķestrim sasniegt visaugstāko izpildījuma kvalitāti un kopā ar kolēģiem mūziķiem strādāt pie komponista darba interpretācijas — man ir ļoti tuvs. Arī mūsu koncertos es izjūtu tādu pašu atbildību,» atzīmē maestro. «Vienlaikus mūsu koncertprogramma paredz tiešu emocionālu saikni ar publiku. Mūzika ir universāla valoda, kas ļauj sazināties no sirds uz sirdi. Un šajā saziņā noteikti ir vieta humoram.»
Viņa skatījumā muzikāls joks prasa ne mazāk profesionālu sagatavošanos kā nopietns skaņdarbs. Tam jābūt precīzi veidotam ritmiski, saskaņotam ar orķestri un organiski iekļautam programmā.
«Izcils muzikālais izpildījums vienmēr ir galvenais, pat tad, kad izspēlējam muzikālus jokus,» uzsver maestro.
The European Pop Orchestra repertuārā ir, piemēram, slavenā Mocarta Rondo alla Turca un 40. simfonijas mūsdienīgas interpretācijas.
Viens no Gvido neparastākajiem muzikālajiem numuriem saistīts ar radio izmantošanu tieši uzstāšanās laikā.
Kad diriģents pirmoreiz piedāvāja šo ideju saviem mūziķiem, viņi to uzņēma ar lielu neticību.
«Mūziķi domāja, ka esmu pavisam sajucis prātā,» smejoties atceras Gvido. Tomēr vēlāk šis eksperiments kļuva par vienu no kolektīva veiksmīgākajiem aranžējumiem.
Maestro šādi stāsti apliecina, ka mūzikas mākslai pastāvīgi jāattīstās, jāmeklē jaunas formas un nav jābaidās no negaidītiem risinājumiem.

Vai Andrea Bočelli būtu jādzied latviešu dziesmas?

Diskusija par to, kādai jābūt pasaules zvaigžņu koncertprogrammai, pavisam nesen turpinājās.
2026. gada 12. septembrī latviešu muzikologs Armands Znotiņš savā autorslejā «Slavenību kults», apspriežot Andrea Bočelli koncertu, ierosināja slavenajam itāļu tenoram izpildīt latviešu komponistu Emīla Dārziņa un Imanta Kalniņa darbus.
Plašākā nozīmē kritiķis iestājās par to, lai pasaules zvaigznes vieskoncertos vairāk uzmanības pievērstu vietējam vai reti atskaņotam repertuāram.
Gvido Dīterens ar cieņu izturas pret centieniem popularizēt nacionālo mūzikas kultūru, taču uzskata, ka dažādiem koncertiem var būt pilnīgi atšķirīgi mākslinieciskie mērķi.
Viens vakars var būt veltīts vietējo komponistu jaunu darbu atklāšanai, bet cits — plašas auditorijas iepazīstināšanai ar orķestra mūziku, izmantojot tuvas un iemīļotas melodijas.
Viņaprāt, oriģināla mūsdienīga aranžējuma radīšana arī prasa nopietnas profesionālās zināšanas, radošu iztēli un meistarību.
Maestro ir pārliecināts, ka galvenais ir godīgums pret skatītāju un mākslinieciskās ieceres pārliecinošums. «Man ir svarīgi, lai muzikālā izvēle katrā konkrētajā programmā būtu pārliecinoša un patiesa pret klausītāju,» uzskata diriģents. «Visus savus muzikālos lēmumus pieņemu ar sirdi, nevis prātu. Turklāt nav labas vai sliktas publikas. Ja koncerts nerod atsaucību, iemesls jāmeklē paša izpildījumā un, iespējams, neveiksmīgā skaņdarbu izvēlē konkrētajam vakaram.»

Vendija Kokelkorena: sieviete, kura maestro var pateikt «nē»

Īpaša vieta Gvido dzīvē un daiļradē ir viņa sievai, slavenajai soprāna dziedātājai Vendijai Kokelkorenai (Wendy Kokkelkoren).
Viņa ne tikai uzstājas kopā ar vīru uz skatuves, bet ir arī viena no viņa tuvākajām radošajām partnerēm.
Vendija ar izcilību absolvējusi solo dziedāšanas studijas Māstrihtas konservatorijā un jau studiju gados piedalījusies operas kompānijas Opera Zuid iestudējumos.
Akadēmiskā vokālā izglītība ļauj viņai brīvi darboties dažādos mūzikas žanros — no operas līdz mūsdienu populārajai mūzikai.
Taču Vendijai ir vēl viena svarīga loma: viņa spēj kritiski izvērtēt sava vīra visdrosmīgākās idejas.
«Reiz mums bija humoristisks numurs, kas izrādījās gan pārāk sarežģīts, gan vienlaikus banāls. Pēc pirmajām izmēģinājuma uzstāšanās reizēm mēs uzreiz no šīs idejas atteicāmies,» stāsta dziedātāja.
Viņas vārdiem, Gvido nepārtraukti izdomā jaunus muzikālus risinājumus un nebeidz analizēt jau notikušās uzstāšanās.
«Gvido vienmēr patīk svinēt, un viņš vēl stundām ilgi ir enerģijas pilns. Taču viņš arī vienmēr analizē šovu un domā, ko nākamajā dienā uzlabot,» atzīst Vendija.
Viņa stāsta, ka darbs pie projekta dažkārt aizņem līdz pat 80 stundām nedēļā.
Vienlaikus ārpus skatuves maestro ir gādīgs un mīlošs vīrs, tēvs un draugs.

«Mūzikai jādod cilvēkam spārni»

Aiz The Maestro koncertu šķietamā viegluma, humora un svētku atmosfēras slēpjas arī dziļi personisks stāsts.
Gvido zaudēja tēvu un vectēvu onkoloģisku slimību dēļ.
Šie traģiskie notikumi būtiski ietekmēja viņa daiļradi un attieksmi pret mūziku.
Skaņdarbi Walk of Hope un Song of Hope tapa, domājot par pacientiem, viņu tuviniekiem, ārstiem un medicīnas māsām.
Maestro ir pārliecināts, ka mūzika spēj ne tikai izklaidēt, bet arī palīdzēt cilvēkam pārdzīvot grūtus dzīves brīžus, atgriezt cerību un iedvesmot jauniem darbiem.
Viņš vēlas, lai skatītājs pēc koncerta aizietu ne tikai ar atmiņām par skaistām melodijām, bet arī ar jaunu spēku, vēlmi dzīvot, sapņot un rīkoties. «Man būtu milzīgs prieks zināt, ka mūsu radītais vakars kādam devis spēku atkal noticēt saviem sapņiem un, atgūstot ticību sev, spert kaut vienu soli pretī to piepildījumam,» atzīmē maestro.
Diriģentam īpaši vērtīgi ir cilvēku vārdi, kad viņi pēc uzstāšanās atzīst, ka uz dažām stundām spējuši aizmirst ikdienas rūpes un problēmas.
Tieši tajā viņš saskata vienu no mūzikas mākslas galvenajiem uzdevumiem.

Ziemassvētku šovs Rīgā: maestro gatavo pārsteigumus

20. decembrī Latvijas publika pati varēs novērtēt, cik pārliecinoša ir Gvido Dīterena muzikālā filozofija.
Xiaomi Arēnā notiks The Maestro & The European Pop Orchestra koncerts — «Ziemassvētku šovs: kad klasika joko!»
Skatītājus gaida svētku muzikāls uzvedums, kurā apvienosies klasiskais orķestris, populāras melodijas, virtuozas instrumentālās solo partijas, soprāna Vendijas Kokelkorenas uzstāšanās, teātra elementi un negaidīti muzikāli pārsteigumi.
Organizatori sola vakaru ne tikai klasikas cienītājiem, bet arī skatītājiem, kuri līdz šim nekad nav apmeklējuši simfoniskā orķestra koncertu. Dažas programmas detaļas maestro gan pagaidām vēlas paturēt noslēpumā.
Gvido ir paziņojis par plāniem uzaicināt uz Rīgas skatuves īpašu viesi, kura vārds pagaidām netiek atklāts.
Turklāt pat viņa sieva Vendija atzīst, ka nezina visas diriģenta ieceres.
«Nē, maestro Gvido mani vēl pārsteigs gan tuvākajās nedēļās, gan pašā koncerta vakarā!» viņa saka.
Šķiet, 20. decembrī Rīgā notiks ne vien Ziemassvētku koncerts, bet arī savdabīgs muzikāls eksperiments. Gvido Dīterens vēlas praksē pierādīt, ka Mocarts var skanēt līdzās mūsdienu popmūzikas hitiem, diriģentam ir tiesības jokot, bet skatītājam — smieties, aplaudēt un baudīt klasisko mūziku, nebaidoties no pārmetumiem par sliktu gaumi.