Здесь говорят и обсуждают: Бизнес будни; Индустрию красоты и развлечений; Новости Латвии и всего мира

Saeimas deputāte

ramonapetravicaRamona Petraviča

Mūsu viesis ir ļoti cienīta, spēcīga un apburoša sieviete – uzņēmēja, finansiste, politiķe, bijusī Latvijas Republikas labklājības ministre 2019.-2021. Šobrīd Ramona ir 13.Saeimas deputāte. Par visu vairāk lasiet mūsu lielajā intervijā.

Ramona, lūdzu, pastāstiet par sevi.
Esmu dzimusi 25. septembrī, mazpilsētiņā Aucē. Savas dzīves pirmos gadus pavadīju Dobeles novada Īles pagasta mājās ‘’Fazāni’’. Mans tēvs bija mežsargs, savas dzīves lielāko daļu nostrādājis mežsarga amatā, bet mamma strādāja tuvējā pansionātā ‘’Stirnas’’, turpat arī vecāmamma vai kā es viņu saucu mīļvārdiņā – omīte strādāja. Pansionāts atradās Stirnu muižā, Lielauces ezera krastā, kas man tad šķita milzīgi liela un skaista muiža ar rožu dobēm priekšpusē. Bieži mani pieskatīja auklīte no pansionāta - Popīte. Kā arī dažkārt es tiku ņemta līdz uz pansionātu, kur es pavadīju daudz laika ar pansionāta iemītniekiem, gan viņiem tas dienu padarīja interesantāku, jo varēja justies vajadzīgi un noderīgi, gan man tas atstājis tādu lielu siltumu sirdī un cieņu pret veciem cilvēkiem.
Vēl joprojām spilgti atceros māju meža ielokā, kur dzīvojām, dīķi pie mājas,kur plunčājās mūsu pīles, iemīto taciņu caur meža puduri uz pansionātu un pļavas, kur ganībās tika izvesti mājlopi.

Vecāki audzēja mājlopus, govis, cūkas, gan savām vajadzībā, gan pārdošanai, lai par iegūtajiem līdzekļiem uzceltu māju Aucē uz to laiku, kad man bija jāuzsāk skolas gaitas. Mums bija arī zirgs, atceros, ka sēdēju siena grābekļa ratos,kad zirgs vilka grābekli, šad un tad tiku uzlikta zirga mugurā, vedot zirgu uz un no ganībām.
Sākoties skolas gaitām es ar omīti pārcēlos dzīvot uz Auci, māja vēl nebija pabeigta, bet viena istabiņa dzīvošanai bija gatava.

Tēvs bija ļoti godīgs un taisnīgs cilvēks, cīnījās pret malumedniekiem, tie arī zināja, ka Bērmaņa pārraugāmajā teritorijā nevar ietnelegālās medībās, nekādas sarunāšanas nebūs. Kokus nelegāli izzāģēt nevarēja. Viņa godīgums ne vienmēr bija pa prātam augstākai priekšniecībai, kas noveda pie dzīves un darba vietas maiņas. Vecāki pārcēlās dzīvot uz Galauci.

Aucē omīte strādāja maizes ceptuvē, kas atradās tikai 100 m attālumā no mūsu mājas, visa iela smaržoja pēc siltas tikko ceptas baltmaizes, man ļoti garšoja karsta baltmaize. Vispār biju liela saldummīle un pārtiku pārsvarā no bulciņām.

Līdz skolai man bija 200 metri, tēvs vietu bija apzināti izvēlējies cik tuvu skolai vien varēja.
Pa brīvdienām ar omīti braucām ar autobusu pie maniem vecākiem, tur gan no pieturas līdz vecāku mājam bija 8 km ar kājām jāiet, vai arītēvs brauca pretim.

Kad man bija 8 gadi, es tiku pie brāļa. Tie man bija bezgala lieli prieki, gan arī rūpes un atbildība. Gaidīju katru nedēļas nogali. lai satiktu mazo brālīti. Kad es biju jau 7. klasē arī vecāki pārcēlās uz Auci un beidzot visi dzīvojām kopā.

Man beidzot bija pašai sava istaba, māja bija pabeigta, bet man gribējās iekārtot savu istabu skaistu, Vasarās gāju mežniecībā strādāt, ravēju eglītes, lai nopirktu sekciju un paklāju savai istabai. Tas man arī izdevās un pēc tam bija ļoti žēl mainīt mēbeles, jo tas bija pašas nopelnīts, pirmā nopelnītā naudiņa.

Parādoties pirmajiem džinsiem, pēc tiem ne tikai visu nakti bija jāstāv rindā, bet tie arī maksāja veselu manas mammas mēnešalgu. Mamma nekad nežēloja naudu man, viņa visu savu algu tērēja lielākoties man.

Skolā biju vienmēr ar priekšzīmīgu uzvedību, bet ar savu nelokāmu raksturu. Es atteicos stāties pionieros. Skolotājas bija šausmās, vecākus sauca uz skolu, kā tas tā var būt, priekšzīmīga skolniece un nestājas pionieros. Vecāki mani necentās pārliecināt un es pionieros neiestājos. Tas jau bija tāds mans pirmais protests pret to, kas tiek uzspiests ar varu. Reti kurš ko tādu uzdrošinājās. Man jau tad drosmes pietka, laikam.

Pirms studiju uzsākšanas gadu strādāju slimnīcā, gan bērnu nodaļā, gan terapijas nodaļā, lai krātu punktus studijām medicīnas institūtā. Toreiz priekšroka tika dotiem studēt gribētājiem, kuru vecāki bija mediķi, pārējiem divus gadus nostrādājot slimnīcā bija iespēja iegūt papildus 2 punktus. Medicīna bija mans dzīves aicinājums. Pa dienu strādāju kā kultūras nama vadītāja, pa naktīm ņēmu maiņas slimnīcā. Strādājot slimnīcā daudz ko iemācījos, māsiņas attiecās ar nopietnu attieksmi, tas man nebija tikai darbs algas dēļ, tā bija lieliska pieredze un neaprakstāma interese. Nācās saskarties ar nāvēm, nomira nodaļā diemžēl arī mazs dažu mēnešu vecs bērniņš, pratu neizrādīt savas emocijas, saglabāt mieru.

ramonapetravica3Pēc gada tomēr studijas uzsāku Rīgas Politehniskajā institūtā ķīmijas fakultātē. Dzīvoju kopmītnēs, kā jau studentiem galvenais ēdiens mums bija cepti kartupeļi. Tas bija laiks, kad šampūnu un cukuru varēja iegādāties uz taloniem. Lai pasūtītu sev zābakus visu nakti stāvēju rindā uz Kr. Barona ielas veikala. Braucot uz mājām vienmēr devos uz centrāltirgu, lai mammai nopirktu Liepājas kafiju. Uz mājām Auci braucu ar vilcienu, kas Aucē ieradās 21:00 vai nakts vilciens 1:30. Mamma bieži nāca sagaidīt, lai man vienai nav jāstaigā par naksnīgā ielām. Vienmēr sagaidīja ar siltām vakariņam. Pirmdienas rītos uz Rīgu devos ar vilcienu, kas izgāja no Auces 4:30, laikam arī no tiem laikiem es neciešu agros rītus un agrās celšanās. Tas bija vienkārši briesmīgi.Vēl šobrīd acu priekšā redzu gultu un tos sasodīti grūtos rītus, aukstumā un tumsā ejot uz dzelzceļa staciju, vairāk kā divas stundas pusmiegā pavadot vilcienā.

Studiju gadi nebija nekāda izprieca, lekcijas katru dienu no 8:15-16:30, arī sestdienās bija lekcijas, galvenā apņemšanās bija pabeigt institūtu, nevarēju pat apsvērt tādu domu kā pamest studijas, vecāki bija manī ieguldījuši savu mīlestību, cerības un arī naudu.  Vasaras brīvlaikā piestrādāju kafejnīcā par oficianti.

Pie kāda no vietējiem iedzīvotājiem bija atbraukuši ārzemju radi un pateicībā par apkalpošanu ārzemju rads atstāja man tādu ievērojamu dzeramnaudu, piesakot, ka tas ir tikai man. Es jutos tik neērti, ka gandrīz vai vairs nespēju parādīties zālē un pieiet pie tā galdiņa. Es tiešām jutos tik neērti, ka jau sāku prātot vai nevajadzētu to dzeramnaudu tiem radiem atdot naudu.

Nāca vīrieši ‘paēst un izsūdzēt savu grūto dzīvi, nesaprotu kāpēc viņi izvēlējās mani, bet man bija jāuzklausa viņu nesaskaņas un problēmas ģimenē, biju kā psihologs un grēksūdzes uzklausītāja. Citi savukārt mēģināja pievērst uzmanību, tur arī iepazinos arsavu vīru.

Pēc augstskolas beigšanas 1992., Latvija atguvusi savu neatkarību, kas ieviesis lielas pārmaiņas, gaidīju arī jau pirmo bērniņu, darbu ķīmiskajā rūpniecībā neuzsāku, bet ar vīru, tad gan vel nebijām precējušies, nolēmām riskēt un uzsākt savu privāto uzņēmējdarbību. Dzīvojām Jaunaucē 3 istabu dzīvoklī, tikko bija piedzimis dēls, vienā no istabām atvērām veikaliņu. Vienā istabā bija bērns, otrā es strādāju veikalā. Tad bija vienkāršota uzņēmējdarbība, nekādu prasību, bez birokrātijas un sarežģītības. Ciematiņš mazs, bet cilvēki bija priecīgi, ka varēja iegādāties preces nekur nebraucot un arī es varēju apvienot bērna pieskatīšanu ar darbu. Pēc kāda gada jau veikalu pārcēlām uz citu ēku un pieņēmām pārdevēju. Tā pamazām savu uzņēmējdarbību paplašinājām. Par privatizācijas sertifikātiem iegādājāmies lielu, bijušā bērnudārza ēku. Vienā korpusā pārcēlām veikalu no dzīvokļa, pārejos dzīvojām paši. Milzīgi lielas telpas, kas jātīra un jāapkurina. Apkārt liela teritorija, jāpļauj zāle, jāstāda puķes. Vienreiz, kad abi ar vīru devāmies uz Rīgu, dēlu stājām pieskatīt paziņai. Atbraucam mājās, suns (mums bija liels Kaukāzietis pie ķēdes) nokrāsots ar grīdas krāsu, mājai siena arī. Kamēr auklīte bija skatījusies TV, puika bija netraucēti darbojies. Sunim bija jānogriež vilna, mazgājām, uztraucāmies kā būs, bet sunim viss beidzās labi.

Apprecējāmies pēc 6 gadu kopdzīves, kāzas nolēmām nerīkot, aizgājām uz zagsu sareģistrēties ar 2 lieciniekiem vien. Pat vecākiem neteicām. Vakarā braucot mājās no pasēdēšanas kafejnīcā ar vedējiem, iebraucām pie maniem vecākiem un teicām, mēs esam apprecējušies. Tēvs neticēja. Rādījām gredzenus, viņš teica, vai tad Jūs gredzenus nevarat nopirkt, neticēja vēl joprojām. Tad parādījām laulības apliecību.

Līdz ar kolhozu likvidēšanu, cilvēki palika bez darba un pameta ciematu. Dodoties uz pilsētām. Mums jau bija trīs bērni, skola bija turpat ciematā, bet uz mūzikas un mākslas skolu bija jāved uz Auci. Principā kļuvām par taksometru bērniem, nemitīgi piesaistīti stundu grafikam.

Jaunauces skolā palika arvien mazāk skolnieku, sāka apvienot klases, klasē bija vairs pa 4 bērniem un mazāk. Bija jāpieņem lēmums atstāt milzīgo ēku un pārcelties uz Saldu.

Ar ko Jūs nodarbojies? Kā sākās Jūsu ceļš?
ramonapetravica4Šobrīd esmu Saeimas deputāte, biju Labklājības ministre no 2019-2021.gadam.
Dzīvojot Saldū, radās jauni paziņas un draugi. Daudz vairāk iespēju, sāku apmeklēt sporta zāli, lai gan jāsaka sports skolas laikā man riebās, meklēju visādus iemeslus, lai tikai nebūtu jāapmeklē sporta nodarbības. Atradu savu manikīru un frizieri. Tā kādu vakaru sēžot pie manikīres runājām par Saldus pilsētas domes neizdarībām un mazo uzņēmēju apspiestību Latvijā. Manikīre stāstīja, ka arī viņa seko līdz aktīva politiķa Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa politiskajai dzīvei un viņa raidījumiem, kas parāda Saeimas intrigas, deputātu bezatbildību, izvairīšanos atbildēt uz jautājumiem, bēgšanu utt. Tajā laikā arī Kaimiņš bija paziņojis, ka veido savu partiju. Mūsu saruna ar manikīri beidzās ar to, ka mums jāiet Kaimiņam palīgā, jāstājas partijā. Es gan īsti nekad nesekoju līdz tam, kas notiek politikā, man bija savs darbs, ģimene, pietika par ko domāt un rūpēties, zināju, ka nav ko gaidīt, ka kāds sāks domāt kā palīdzēt mazajiem uzņēmējiem, nodokļu slogs milzīgs, dažādas represijas un birokrātija no valsts puses. Šķita, ka cilvēkiem, kas pieņem likumus, nav ne mazākā jausma par uzņēmējdarbību, jo vīniem naudu pienes uz paplātes, viņi – Saeimas deputāti nekad un nevienu dienu nav bijuši uzņēmēji, kuram nauda ir jānopelna, pirms to var sākt tērēt. Sapratu, ka varu būt noderīga ar savu uzņēmējdarbības pieredzi. Zinu kā cilvēki reāli dzīvo Latvijā. Latvija nav tikai Rīga, tie nav tikai cilvēki ar lielām algām publiskajā sektorā. Tie ir arī cilvēki laukos, kur nav darba vietu, kur pensionāram vai daudz bērnu māmiņai jānāk lūgt veikalā maizīte uz parāda līdz nākošajai pensijai vai bērnu pabalstam. Man bija patiesi grūti noraudzīties uz šiem cilvēkiem. Tie nebija alkoholiķi, kas savu pensiju nodzer pirmajās divās dienās. Tie bija cilvēki, kas visu savu mūžu bija smagi strādājuši padomju laikos un pensijā tagad saņem dažus grašus.

Pēdējo pilienu manā pacietības kausā ielika tas, ka Saldū dome pēkšņi izdomāja slēgt Saldus ģimnāziju. Skolu, kurā mācījās mani bērni. Es jau biju vienreiz nomainījusi dzīvesvietu dēļ skolas slēgšanas Jaunaucē, tagad atkal slēdz ļoti iemīļotu un labu skolu. Iemesls gana vienkāršs, lai dome iegūtu Eiropas naudu, jāveic reformas. Tad arī es pieņēmu lēmumu stāties partijā KPV LV.

Kad pienāca 3.maijs 2016 gada, partijas dibināšanas kongresa diena, bija jābrauc vienai pašai. Draugi, teica, mēs tevi atbalstam, bet stājies partijā Tu. Bija satraukums kā būs, iztēlojos gudrus un pašpārliecinātus un augstprātīgus vīriešus uzvalkos, domāju, kā es tur starp viņiem, pieredzējušiem jutīšos. Ierados laicīgi, ārā jau bija sapulcējies krietns bariņš cilvēku, gaidot, kad atvērsies Lielās Ģildes durvis. Nepazinu es nevienu. Beidzot atvērās durvis, rinda lēnām virzījās uz priekšu, katrs samaksāja notāram iestāšanās maksu, saņēma mandātu balsošanaiun ieņēma vietu zālē.

Bija jāievēl valde, tā kā nepazinu nevienu no kandidātiem, bet manas šaubas par ko balsot kliedēja Artuss, pie pirmā balsojuma par kandidātu, kuru viņš nevēlējās acīmredzot redzēt valdes sastāvā, uz zālē sēdošajiem pārmetošā balsī aicināja skatīties kā viņš balso un sekot viņa balsojumam. Kas skanēja apmēram tā: ‘’Par ko Jūs balsojiet? Mums nevajag filozofus! Skatieties, kā es balsoju!’’

Kāds bija pagrieziena punkts Jūsu dzīvē?
Biju iestājusies partijā, pilnīgi nezinot, kas mani tur sagaida. Gribēju vienkārši būt noderīga. Ģimene pat nenojauta, ka esmu iesaistījusies politikā. Par to par neieminējos, jo zināju, ka mani nesapratīs un uzskatīs par jukušu, ka nodarbojos ar muļķībām un šķiežu velti savu laiku.

Tuvojās pašvaldību vēlēšanas, partijai bija jāpiesaka savs starts. Saldū bija vēl viens partijas biedrs, mums bija jāizveido nodaļa, lai varētu piedalīties vēlēšanās. Sākām uzrunāt cilvēkus, tas nebija īpaši viegli, jo pati tikai nesen kā biju pārcēlusies uz Saldu, paziņu nebija vēl daudz. Neviens arī īpaši nealka stāties partijā. Atrunas vienmēr bija, ko tad tur var izdarīt, nekas jau nemainīsies, vēlēšanu rezultāti tāpat tiek sagrozīti…

Kopā sarakstā bijām tikai 6 cilvēki. Aicināju Artusu atbraukt uz Saldu uz tikšanos ar cilvēkiem. Man bija jānodrošina, lai būtu pietiekami daudz cilvēku atnākuši uz šo tikšanos, jo Artuss tāds zvaigzne jau nebrauks tur, kur kādi 6 iedzīvotāji ierodas uz tikšanos. Pati vēl uztraucos, lai Artuss atbrauc vispār, cilvēki gaidīs un ja nu viņš neatbrauc? Atbraukt atbrauca, cilvēki vairāk pa malām vēroja, daži gan saņēmās pienākt un nobildēties ar Artusu, es jutos atvieglota, ka savu pienākumu bija izdarījusi.

Es biju ar pirmo numuru sarakstā. Politiskas pieredzes nevienam nebija. No partijas nekādu palīdzību nesaņēmām. Laiks gāja uz priekšu, nekā nebija, ne programmas, ne kādu aģitācijas materiālu. Sapratām, ka neko nesagaidīsim, pati sāku rakstīt programmu, ko es gribētu mainīt Saldus novadā. Nezināju pat kādai jāizskatās programmai. Rakstīju tīri pēc izjūtām, zinot cilvēku vajadzības.

Pienāca vēlēšanu nakts. Daļa partijas biedri, sarakstu pirmie numuri un valde, pulcējāmies Galerija Rīga sagaidīt vēlēšanu rezultātus, pārējie sagaidīja savos novados. Bijām jau noinstruēti, ka naktī mums ievēlētajiem deputātiem zvanīs, mēģinās tirgoties vai iebaidīt…

Kad pēc pusnakts devos mājās no Rīgas uz Saldu, saņēmu zvanu, ka mani gaida Saldū uz tikšanos. Tā kā es gāju ar pārmaiņu politiku, tad mans mērķis arī bija panākt domes vadības nomaiņu. Es gan tajā brīdī braucot uz Saldu nezināju, kurš no saraksta ir ievēlēts, zināju tikai mums ir viena vieta domē iegūta.

Atbraucu un mani jau gaidīja pārējie potenciālie jaunie deputāti, izņemot divas partijas, kas atbalstīja iepriekšējo vadību. Vienojāmies par koalīcijas izveidi, parakstījām jau vienošanos, lai izslēgtu varbūtību, ka varētu sākt kāds mūs ietekmēt mainīt domas. Ap pulksten 5 no rīta uzzināju, ka tieši es esmu ieguvusi deputātes mandātu Saldus novada domē. Tas bija milzīgs satraukums un atbildības sajūta. Neticams mirklis. Es maz pazīstama Saldus iedzīvotājiem, kļuvusi par deputāti. Cilvēki pēc tam jautāja, kur viņa radās, no kurienes, no gaisa nokrita? Līdz oficiālam koalīcijas izveides brīdim, izvairījos atbildēt uz nepazīstamiem zvaniem un ietekmēšanas mēģinājumiem.

ramonapetravica2Pāris dienas pēc vēlēšanām Artuss savā Facebook paziņoja, ka viņš noliek Saeimas deputāta mandātu, jo partija nebija ieguvusi nevienu vietu Rīgas domē. Mums kopā bija 9 deputātu vietas iegūtas reģionos. Man tā ziņa nāca kā šoks, galvā bija simtiem domu, kas notiks tālāk, vai tas ir partijas izjukšanas sākums, uzskatīju to par nodevību. Beigās, nekādu mandātu viņš negrasījās nolikt, nākot apskaidrība, sabiedrībai tika paziņots, ka viņa fb konts esot bijis uzlauzts…

Man tika uzticēti pienākumi būt par finanšu komisijas priekšsēdētaja vietnieci un vadīt pašvaldības mantas atsavināšanas komisiju. Mācījos ātri apgūt pašvaldības darba specifiku un uzkrāju zināšanas. Iesaistījos darbā ar interesi, bet jau dažus mēnešus pēc darba uzsākšanas bija jāsāk gatavoties Saeimas vēlēšanām un tā kā biju pašvaldības deputāte man bija jāiet sarakstā Saeimas vēlēšanām. Pēc gada, neesot īsti mierā ar jaunievēlētā domes priekšsēdētaja darbu, iesaistījos priekšsēdētāja nomaiņas procesā. Es vēlējos redzēt skaidrus attīstības plānus, ātru un drosmīgu darbību. Priekšsēdētaju nomainījām, pateicoties manai un vēl vienas deputātes iniciatīvai un atbalstam.

Uzsāku priekšvēlēšanu kampaņu Kurzemē. Atkal atbalsts no partijas bija niecīgs, darbu pa lielam nācās organizēt pašai, ar deputātu no Kuldīgas krustu šķērsu izbraukājām visu Kurzemi, piestājām katrā mazā ciematiņā, uzrunājām cilvēkus, stāstījām par to, ko gribam mainīt valstī. Runājos ar cilvēkiem no sirds, viņiem saprotamā valodā, no katras tikšanās atbraucu mājās ar jauniem spēkiem un iedvesmu. Pat nedomājot ar to vai tiksim ievēlēti, es biju gandarīta par to ko daru.

Tiku uzaicināta uz kādu mazu pagastu Talsu pusē. Tikties ar senioru klubiņu. Maldījos pa meža ceļiem līdz beidzot sasniedzu pagasta kultūras centru, kur mani gaidīja ļoti enerģiska un bezgala sirsnīga senioru klubiņa vadītaja Martiņa un vēl 5 cienijama vecuma klubiņa biedres. Tā aizsākās mūsu draudzība. Turpmāk tiku aicināta uz visām klubiņa jubilejas ballītēm, kungi mani dancināja līdz spēku izsīkumam, bija daži īsti dejotāji, deju kursus apguvuši. Sēdēt man neļāva nevienu deju. Mājās atgriezos slapja līdz pēdējai vīlītei.

Un atkal pienāca vēlēšanu nakts. Atkal Galerija Rīga kafejnīca. Prese un prožektori. visi savos telefonos seko līdz jaunākajiem rezultātiem, kas pienāk ik pa brīdim. Man kaut kā negribas ņemt telefonu un ik pa pāris minūtēm gaidīt izmaiņas. Pa brīdim kāds pasaka, kurā vietā esmu, vai vēl joprojām otrajā (sarakstā biju ar 2.numuru), vienu brīdi noslīdu līdz 3.vietai, bet ātri uzkāpju atpakaļ. Mūsu partija pārliecinoši uzvar Saldū un arī visā Kurzemē. Tiekam ievēlēti 3 deputāti no Kurzemes, Kopā no partijas iegūstam 16 vietas saeimā. Jaunai partijai, neticama veiksme. Dodos uz viesnīcu, tā arī neiemiegot, līdz rītam atlikušas bija vien pāris stundas. Sākās jauns posms manā dzīvē. Kā draugi man teica;’’Tu vēl nesaproti, kur Tu esi nokļuvusi.’’

Valdības veidošana ieielgst, vecie politiķi slīpēti apspēlē jaunās partijas. Valdību neizdodas izveidot mums, nonākam domstarpībās vai mums vispār jāatbalsta koalīcijas izveidošana, viens no līderiem metas atbalstīt jebkādu valdības izveidošanu, otrs ar vēl 3 deputātiem pamet frakciju. Atlikušie deputāti, veco politiķu apspēlēti nonāk koalīcijā un valdībā. Es kļūstu par labklājības ministri. Atbalsta un palīdzības no partijas atkal nekādas. Nostrādāju amatā 2,5 gadus. Pēc partijas iekšējiem strīdiem sarūk frakcija, viena no partijām steidz pārpirkt mūsu vienu ministru, sākās dažādas manipulācijas un spekulācijas un 2021.g. 3.jūnijā pēc slepenas partiju vienošanās mūsu partija tiek izstumta no valdības.

Ar ko Jūs visvairāk lepojaties?
ramonapetravica6Lepojos ar saviem vecākiem. Viņi savu dzīvi veltīja man ar brāli. Pateicoties vecākiem, abi esam ieguvuši augstāko izglītību, no viņiem esam mantojuši godīguma un taisnīguma apziņu. Tēvs vienmēr interesējās par politiku, sekoja līdz notikumiem pasaulē, Viņi gan jau ir aizsaulē un nepieredzēja manu politisko karjeru.
Lepojos ar saviem bērniem. Lepojos ar to, ka man tika dota iespēja palīdzēt mūsu senioriem, darbs Labklajības ministres amatā bija smags, bet tā bija kā misija, par ko es lepojos.

Kādas ir Jūsu spēcīgākās īpašības?
Esmu ļoti uzņēmīga, nebaidos no atbildības un pienākumiem. Man nepieciešams visu laiku būt darbībā, neciešu bezdarbību. Esmu precīza, nekad nekavēju, ierodos ātrāk, bet ne vēlāk. Pieņemot lēmumus, tos nemainu. Esmu bezgala liela dzīvnieku mīļotāja.

Kas šobrīd notiek ar Jūsu darbu / biznesu? Kādi ir plāni?
Esmu Saeimas deputāte. Šobrīd darbojos opozīcijā. Esmu aizgājusi no savas partijas, kurā uzsāku politisko karjeru. Apsveru piedāvājumus, pievienoties kādai no partijām, kur varētu turpināt sev svarīgos labklājības jautājumus risināt.

Apraksties savu ideālu dienu.
Ideāla diena var būt gan darba diena, gan brīvdiena. Aprakstīšu brīvdienu.
ramonapetravica5Nesteidzīgi pamostos, lēnām izstaipoties izkāpju no gultas, iešļūcu čībiņās, aizeju līdzkafijas automātam, uztaisu krūzi smaržīgas kafijas, ielienu atpakaļ gultā, vienā rokā turot krūzi un otrā telefonu, pāršķirstu fb un ziņu portālus, izlasu dažas iedvesmojošas atziņas, ieskrienu ātrā dušā, apēdu divas ceptas vai vārītas olas un dodos uz sporta zāli. Pēc 1,5 stundas treniņa ir labi padarīta darba sajūta un saņemta liela deva labas enerģijas.

Cenšos dodies pie jūras. Tas ir laiks tikai man ar sevi. Ietinos plediņā ar karstu tējas krūzi rokās izplānoju domās nākošās nedēļas darbus, rodas jaunas idejas. Atbrīvoju prātu no negatīvām emocijām, domāju tikai pozitīvas lietas, pasapņoju par lielākiem plāniem. Tas stiprina garu, dvēseli un ķermeni. Pozitīva domāšana mazina stresu un uzlabo veselību.

Satiekos ar meitām vai draudzenēm un dodamies pastaigā pa parku, pasēžam kafejnīcā izbaudot kafijas tasi un kūkas gabaliņu un nododamies atklātām sarunām.

Vakarā noskatos kādu labu filmu, ieeju sāls vannā, palutinu ķermeni ar krēmiem, ielienu gultā, iededzu sveci un pārdomāju, ko es labu šodien esmu izdarījusi.

Kā Jūs raksturotu draugi, cilvēki, kuri Jūs ļoti labi pazīst?
Mērķtiecīga un drosmīga. Ļoti sievišķīga un atraktīva. Sieviete iedvesmas avots, kas spēj iedvesmot citas sievietes un būt par piemēru tām. Ļoti pozitīva, spēj citus pozitīvi uzlādēt. Cep garšīgas plātsmaizes un pīrādziņus.

Vai Jums ir personīga veiksmes recepte? Pastāstiet par to?
Katru rītu mostos ar domu, šī būs mana labākā diena mūžā! Pirms izeju no mājas uzsmaidu sev spogulī. Lai kaut ko sasniegtu, ir jāuzstāda mērķi. Esmu sev skaidri definējusi mērķus. Man ir saraksts ar vēlmēm, sapņiem un mērķiem. Veiksmes recepte ir nešaubīties par saviem spēkiem, ticēt sev un uzdrošināties!

https://www.instagram.com/ramonapetravica/
https://www.facebook.com/ramona.petravica

Разработано с JooMix.