Здесь говорят и обсуждают: Бизнес будни; Индустрию красоты и развлечений; Новости Латвии и всего мира

Filoloģijas zinātņu doktore un univesitātes pasniedzēja

Linda ApseLinda Apse

Linda ir dzimusi un dzīvo Rīgā. Pēdējā gada laikā periodiski dzīvo arī Spānijā, netālu no skaistās Seviļas. Kopā ar Dr. Pēteri Apsi viņai ir divi bērni – meita Renāte un dēls Ingus. Abi ir topošie dakteri un pašlaik strādā Stradiņa slimnīcā Covid nodaļā. Jau 12 gadus Linda ir kopā ar Jāni Jurkānu, pirmo atjaunotās Latvijas ārlietu ministru.

Mūsu viesim dzīve ir pilna dažadiem notikumiem. Un pat tik šķietami grūtā laikā, Lindai iznāk ļoti interesanta grāmata par izcilo šefpavāru Mārtiņu Rītiņu. Kā viņa tiek galā ar grūtībām un sasniedz savus mērķus – mūsu šodienas intervijā.

Ar ko Jūs nodarbojies? Kā sākās Jūsu ceļš?
Esmu filoloģijas zinātņu doktore, beigusi Latvijas un Kembridžas universitāti. Pēdējā laikā mani pētniecības projekti galvenokārt ir par kognitīvo zinātņu tēmām, tādām kā vizuālā uztvere, domāšanas modeļi, telpiskā uztvere un domāšana. Lasu lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā un paralēli strādāju LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijā, kur mūsu komanda prof. Jurģa Šķiltera vadībā veic aizraujošus pētījumus. Pētījumu rezultātus publicējam starptautiskos zinātniskos žurnālos un lepojamies, ka varam Latvijas vārdu nest pasaulē.

Man vienmēr ir patikušas valodas un literatūra. Bērnībā daudz lasīju. Tagad lasu pārsvarā angļu valodā. Vidusskolā izdomāju, ka universitātē mācīšos latviešu valodu un literatūru, bet iestājās «perestroika», atvērās robežas un mani lūdza tulkot sarunas un tekstus no angļu valodas. Nolēmu, ka mācīšos angļu valodu. Mani ļoti interesēja tolaik modernās Čomska teorijas par valodas struktūru un valodas apgūšanas mehānismiem.

Kāds bija pagrieziena punkts Jūsu dzīvē?
Viens no pagriezieniem bija studijas Kembridžas universitātē. Tur iemācījos visu, kas jāzina zinātniekam – kā organizēt pētniecību, kā plānot laiku, kā pareizi lasīt un analizēt zinātnisko literatūru. Tur es pa īstam sapratu zinātnes uzdevumus un nozīmi. Kembridžā es ieguvu savu ‘zinātnieka’ identitāti.

‘Mātes’ identitāti es ieguvu caur bērniem. Arī tas bija nozīmīgs pagrieziena punkts – būt sievietei ir viena lieta, bet mātei – kaut kas vairākus stāvus augstāk. Mātes mīlestībai nav nosacījumu un tā ļoti maina sievietes ego. Ja es dzīvotu pagājušā gadsimta sākumā, man būtu 7 bērni.

Ar ko Jūs visvairāk lepojaties?
Ar savām attiecībām ar mīļoto vīrieti, ar bērniem, ar izglītību, ar grāmatu, kuru nupat uzrakstīju. Es lepojos, ka esmu latviete, lai gan grūti nodefinēt, ko tas nozīmē. Man šķiet, ka man piemīt tāda specifiska latviskā estētika – mierīgaun nesamākslota.

Kādas ir Jūsu spēcīgākās īpašības?
LindaApse1Es mēģinu cilvēkus saprast un netiesāt. Uzskatu, ka katram ir tiesības uzvesties un justies, kā viņš grib, un mums ir jārespektē viņa izvēles, ja tas netraucē līdzcilvēkam. Mēs varam nepiekrist viedokļiem, bet mums nav tiesību nosodīt, jo neviens nav teicis, ka mēs zinām, kā jādzīvo, bet tas otrs nezina.Nevienam nav monopols uz absolūto Patiesību. Un vēlman šķiet, es esmu samērā mierīga, jo neuztraucos par nākotni, kas ir kaut kur aiz kalniem. Es dzīvoju pēc principa – problēmas risinu to ienākšanas kārtībā.

Kas šobrīd notiek ar Jūsu darbu? Kādi ir plāni?
Nākamnedēļ iznāks mana grāmata par izcilo šefpavāru Mārtiņu Rītiņu ar nosaukumu “DeProfundis – Mārtiņš Rītiņš”. Mans mīļākais rakstnieks Oskars Vailds, būdams ieslodzījumā par homoseksuālismu, savam draugam uzrakstīja vēstuli, kuru vēlāk nosauca “DeProfundis” (latīniski - no dziļumiem). Es šeit saskatīju līdzību ar Mārtiņu – gan estētikā, gan domāšanas veidā. Grāmatai meklēju ‘pievienoto vērtību’- kaut ko, kas ir lielāks par cilvēka dzīves notikumiem un Oskarā Vaildā es redzēju skaistuma jeb estētikas elementu, kas, manuprāt, ir Mārtiņa dzīves centrs.

Apraksties savu ideālu dienu.
Es ceļos agri. Man patīk rīta klusums un noslēpumainība. Es izbaudu to sajūtu, kad uz pasaules esmu viena. Dzerot kafiju, es mēģinu saprast priekšā stāvošo dienu. Man daudz laika paņem vingrošana, kas pieder pie sevis sakopšanas. Tas, ko es daru, es negribu saukt par darbu, jo man ļoti patīk, ko es daru – lasu lekcijas studentiem, vadu seminārus, daudz lasu un rakstu. Es rūpīgi gatavojos lekcijām. Es mēģinu neatkārtoties, jo zinu, ka jaunieši vienmēr sagaida kaut ko jaunu. Tas, protams, prasa lielu atbildību, jo zinu, ka daudzi seko maniem uzskatiem un viedokļiem. Kas attiecas uz ēšanu, es tai nepievēršu lielu uzmanību. Vakaros mums ar Jāni ir garas un interesantas sarunas par visu ko.

Kā Jūs raksturotu draugi, cilvēki, kuri Jūs ļoti labi pazīst?
Man patīk cilvēki. Ne lielos baros, bet sirsnīgās un saturīgās sarunās. Man ir stingri unprincipiāli viedokļi, un, ja kādam tie nepatīk, viņi vienkārši ar mani nedraudzējas. Man patīk humors; man patīk daudz smieties. Man patīk skaisti ģērbties un pēdējā laikā es pati šuju visas savas kleitas.

Vai Jums ir personīga veiksmes recepte? Pastāstiet par to?
Man nav receptes, man ir intuīcija un intuīcija ir ļoti mainīgs lielums. Es esmu drosmīga, izlēmīga un mērķtiecīga. Daudzi cilvēki neizprot ‘laiku’ un to iznieko. Laiks ir vienīgais resurss, kuru nevaram iegūt par naudu.

Uz kādu jautājumu Jūs vēlētos atbildēt, bet Jums nekad netika uzdots šis jautājums?
Kurā laikmetā vēsturiski es gribētu dzīvot? Es gribētu būt hipijs – puķu bērns. Es domāju, ka tāda ir mana būtība. Man patīk brīvība un vieglums. Man neinteresē konjunktūra un ‘pareiza’ dzīve. Man vajag džinsas, kedas, plīvojošus matus un vēju…

 

Разработано с JooMix.